Medicīna ir lielākā no mākslām

Profesors Andris Skride – kardiologs, iekšķīgo slimību speciālists, pētnieks un Skrides Sirds klīnikas izveidotājs – ir cilvēks, kurš līdz medicīnai nonācis caur mērķtiecību, smagu darbu un nevainojamu profesionālu precizitāti. Viņa karjeras stāsts sākas Cesvainē, turpinās Latvijas Medicīnas akadēmijā (Rīgas Stradiņa universitātē) un aizved līdz retu slimību centra izveidei, unikālām metodēm Latvijā un plašai zinātniskai darbībai. Šodien viņš uzsver gan personalizētu medicīnu, gan sarunas spēku, gan to, ka labam ārstam jāspēj vienlaikus būt zinātniekam un māksliniekam.

Profesors Skride dalās ar savām atmiņām, karjeras lēmumiem, izaicinājumiem un vērtībām, kas veidojušas viņa profesionālo identitāti.

Kuri bija pirmie brīži, kas rosināja interesi par medicīnu?

Jau pamatskolas 9. klasē mani ļoti interesēja cilvēka anatomija un fizioloģija. Man paveicās ar brīnišķīgu bioloģijas un ķīmijas skolotāju – Astrīdu Nagli Dzelzavas pamatskolā. Viņa mani virzīja medicīnas virzienā un teica, ka esmu pietiekami gudrs, lai kļūtu par ārstu. Dažos kontroldarbos skolotājai pat esot bijis jāmeklē grāmatās, lai pārbaudītu, vai manas atbildes ir pareizas. Tas deva pārliecību. Cesvaines ģimnāzijā mērķtiecīgi izvēlējos eksakto virzienu, un pēc 12. klases iestājos Latvijas Medicīnas akadēmijā (Rīgas Stradiņa universitāte).

Kuras grāmatas un personības jūs īpaši ietekmēja jaunībā?

Ļoti ietekmēja Hansa Seljē grāmata “Mana mūža stress”. Viņš bija pirmais, kurš aprakstīja stresa teoriju. Tāpat nozīmīga bija Aksela Muntes “Stāsts par Sanmikelu” par zviedru ārstu un viņa profesionālo ceļu. Šīs grāmatas manī radīja pārliecību, ka arī es gribu sasniegt ko lielu medicīnā.

Vai kādreiz bijušas šaubas par profesijas izvēli?

Nē, patiesas šaubas manā gadījumā nekad nav bijušas. Varbūt tāpēc, ka ļoti agri sapratu – medicīna ir joma, kurā gribu ieguldīt sevi pilnībā. Interesanti, ka manā ģimenē ārstu nav, tāpēc šis ceļš nebija pašsaprotams, netiku tajā virzīts. Taču tieši tas man vienmēr licis noticēt, ka cilvēka izcelsme nenosaka viņa nākotni. Ja ir mērķis un gatavība strādāt, tad var paveikt daudz. Esmu pierādījums tam, ka arī lauku puika, kas vienkārši tic savām spējām un strādā ar neatlaidību, var izsisties un kādu dienu vadīt savu klīniku. Tas nav bijis viegls ceļš, bet tas allaž bijis mans izvēlētais ceļš, nevis nejaušība.

Kā izvēlējāties specialitāti?

Godīgi sakot, līdz pat sestajam kursam man nebija viennozīmīgas pārliecības par to, kurā virzienā doties. Intereses bija plašas – ļoti patika hematoloģija ar tās analītisko dziļumu un precizitāti, saistīja arī infektoloģija, kas vienmēr ir dinamiska, mainīga un prasa īpašu modrību. Katra no šīm specialitātēm šķita aizraujoša savā veidā, un ilgu laiku nespēju pieņemt galīgo lēmumu.

Tomēr jo vairāk strādāju ar pacientiem un sapratu, cik būtiska loma veselības aprūpē ir sirds un asinsvadu sistēmai, jo vairāk man iepatikās kardioloģija. Tā ir joma, kurā apvienojas augsti tehnoloģiski risinājumi, ļoti plašas zināšanas un iespēja ātri un redzami palīdzēt pacientam. Kardioloģijā mani uzrunāja tieši šis intensīvais, atbildīgais darbs un sajūta, ka ar pareizu rīcību vari izšķirt cilvēka dzīvi minūšu laikā. Galu galā šī joma mani pārliecināja visvairāk, un šodien varu teikt – izvēle bija pareiza.

Ar kādiem izaicinājumiem sastapāties karjeras sākumā?

Karjeras sākumā vislielākais izaicinājums neapšaubāmi bija slodze. Lai gan medicīnas studenti studiju laikā jau tiek pakāpeniski pieradināti pie ilgām dienām, nakts dežūrām un nepārtrauktas informācijas plūsmas, brīdī, kad kļūsti par ārstu un atbildība gulstas tieši uz taviem pleciem, sajūtas ir citā līmenī.

Sākumā jāsaprot ne tikai teorija un algoritmi, bet arī jāiemācās ātri pieņemt lēmumus, komunicēt ar pacientiem dažādās situācijās un saglabāt skaidru galvu, pat ja diena ir sākusies pirms saullēkta un turpinās līdz vēlam vakaram.

Tajā laikā īpaši izteikti apzinājos, cik būtiski ārstam ir spēt atšķirt būtisko no nebūtiskā. Pacienti nereti nāk ar plašu sūdzību loku, bet tev jāspēj saprast, kas ir tas, kas patiešām apdraud viņu veselību un kam jāpievērš uzmanība uzreiz. Ja pacientam ir sirds problēmas, nevajag sākt ārstēt iesnas – tā ir doma, kas mani vadījusi jau no pirmās dienas.

Kas bija pagrieziena punkts jūsu profesionālajā attīstībā?

Pirmajā rezidentūras gadā sāku strādāt par ārstu stažieri pie dr. Janīnas Romanovas. 2007. gadā pasaulē parādījās terapija plaušu hipertensijai – slimībai, kuras pacienti agrāk nereti mira 1–2 gadu laikā. Kādam vajadzēja uzņemties darbu ar jaunajiem medikamentiem, un tas tika uzticēts man. Daudz mācījos ārzemēs un pabeidzis rezidentūru, sāku attīstīt reto slimību jomu Latvijā.

Kopā ar profesoru Lejnieku un profesoru Rudzīti nodibinājām Reto slimību asociāciju, organizējām konferences. Ieviesām Latvijā jaunās ārstēšanas metodes – pulmonālo endarterektomiju un balonu pulmonālo angioplastiju. Pirms 11 gadiem vienu no manām pacientēm pirmo reizi Latvijā iekļāva plaušu transplantācijas sarakstā, un operācija bija veiksmīga. Pēc tam iestājos doktorantūrā, kļuvu par docentu, pēc tam profesoru. Sapratu arī, ka jāpievēršas profilaksei, jo Latvijā veselīgi nodzīvotie gadi ir zemi. Tieši šī apziņa motivēja mani izveidot Profesora Skrides Sirds klīniku, lai kopā ar komandu jēgpilni darbotos slimību, īpaši sirds un asisnvadu slimību, profilaksē. Ar to gribu teikt, ka pagrieziena punkti karjerā notiek nepārtraukti – atkarīgs tikai, kurā virzienā vēlies pats doties!

Kurā brīdī Jūsu dzīvē būtisku lomu sāka ieņemt māksla?

Mūsu dzimtā ir vairāki mākslinieki, un māksla vienmēr bijusi klātesoša. Tas noteicis ne tikai manu gaumi un pasaules uztveri, bet arī veidu, kā uztveru medicīnu. Lai arī medicīna galvenokārt balstās stingrā zinātnē, pierādījumos un ļoti skaidrās metodēs, tajā pastāv arī otra puse – tā, kurā nepieciešama niansēta, individuāla pieeja. Pasaule arvien straujāk virzās uz personalizēto medicīnu, un tas nozīmē ne tikai ārstēt diagnozi, bet izprast cilvēku ar visām viņa īpatnībām, dzīves stāstu un emocijām.

Radošums, ko nesu līdzi no savas ģimenes, ļauj man zinātnē ielikt elastību. Tas nozīmē spēju uz ārstēšanu paskatīties plašāk, meklēt risinājumus, kas nav acīmredzami, un izmantot visas metodes, ko pasaule piedāvā. Nereti ārstam jābūt kā komponistam, kurš apvieno dažādus instrumentus vienotā, katram pacientam īpaši radītā partitūrā.

Galu galā – ārstēšana pati par sevi ir māksla. Tā prasa ne tikai profesionālas zināšanas, bet arī intuīciju, spēju sajust cilvēku un runāt ar viņu tā, lai viņš uzticētos. Es vienmēr saku, ka pusi slimības var ārstēt ar sarunu. Pareiza pacienta uzrunāšana, miers, pārliecība un spēja paskaidrot sarežģītas lietas saprotami – tas ir tikpat svarīgi kā medikamenti vai procedūras. Ne visi ārstiem nepieciešamie “radošie instrumenti” ir iemācāmi. Daļu var attīstīt, bet daļa nāk līdz ar raksturu un pasaules redzējumu.

Tieši tāpēc medicīnu es uzskatu par lielāko mākslu. Tas ir darbs, kurā jāapvieno zinātne un cilvēcība, fakti un intuīcija, protokoli un empātija. Un tikai tad rodas patiesa ārstēšana.

Kas Jums iemācīja darba rūdījumu un precizitāti?

Manas darba spējas lielā mērā nāk no ģimenes. Abi vectēvi aizgāja aizsaulē salīdzinoši agri, un līdz ar to ikdienā redzēju, cik daudz manas vecmammas strādā. Viņas nekad nesēdēja dīkā – vienmēr bija darbi dārzā, saimniecībā, mājās. Šī nepārtrauktā kustība, disciplīna un spēja pašām tikt galā ar dzīves izaicinājumiem iedzina manī pārliecību, ka smags darbs nav sods, bet gan cieņas un satura pilnas dzīves pamats. Tas mani rūdīja gan fiziski, gan raksturā.

Skolotāji, savukārt, iemācīja citu darba pusi – precizitāti, atbildību un sagatavotību. Jau skolas gados man tika ierādīts, ka uzdevums nav tikai jāizpilda, bet jāizpilda kārtīgi, laikā un ar cieņu pret darbu.

Esmu pārliecināts, ka ārstam jābūt autoritātei. Tā rodas no tā, kā tu domā, kā izturies un uztver darbu. Pat ārsta izskats – kārtīgs halāts, sakopts tēls – ir daļa no šīs profesionālās autoritātes. Pacients redz, ja ārsts ir precīzs un sakārtots, tas rada uzticību.

Kā radās “Skrides fonds”?

Dibinot fondu, vēlējāmies atbalstīt jauniešu izaugsmi, veicināt izglītību un rūpēties par kultūras mantojumu. Mērķis nebija tikai radīt kārtējo organizāciju, bet gan veidot vidi, kas jauniešiem sniedz ticību saviem spēkiem un motivāciju neapstāties pie pirmajiem sasniegumiem. Tāpēc fonds piešķir prēmijas skolēniem, organizē un atbalsta kultūras pasākumus, izdod grāmatas un aktīvi popularizē gleznotāja Ārija Skrides vārdu, lai mūsu kultūras stāsti nepazustu laikā.

Man šis darbs ir īpaši personisks, jo arī pats skolas gados saņēmu prēmijas. Atceros, cik ļoti tas mani iedvesmoja – ne tikai materiālās balvas dēļ, bet tāpēc, ka kāds pamana un novērtē tavu darbu, pūles un ambīcijas. Tas jaunam cilvēkam ir milzīgs spēka avots, un es labi zinu, kā tas var ietekmēt turpmāko ceļu. Tāpēc fonds man nav tikai projekts, bet veids, kā atdot sabiedrībai to labo, ko pats dzīvē esmu saņēmis.

Kādu padomu sniegtu jaunajiem ārstiem?

Pirmkārt, ikviens var sasniegt pasaules virsotnes – neatkarīgi no tā, no kurienes nāk vai kādi apstākļi bijuši sākumā. Medicīna ir joma, kurā izšķiroša ir mērķtiecība un gatavība nepārtraukti mācīties. Taču svarīgi atcerēties arī ko citu: medicīna nav individuāls sporta veids. Tā ir komandas spēle. Pat visspējīgākais, spožākais vai pieredzes bagātākais ārsts nevar viens pats sasniegt rezultātus, kas iespējami tikai kopā ar profesionālu, saliedētu komandu. Skaļi līderi bez komandas ir tikai skaļa skaņa, bet īstos panākumus rada kopīgs darbs.

Vēl viens būtisks padoms – nekad nekautrējieties lūgt padomu kolēģiem. Tas nav vājums, tieši pretēji: tā ir zīme, ka esi pietiekami nobriedis profesionālis, lai saprastu, cik daudz var iemācīties no citiem. Arī es, lai cik daudz gadu pieredze man būtu, joprojām mēdzu kolēģiem lūgt padomu.