Cieša uzraudzība, kas dod rezultātus: noslēdzies pilotprojekts sirds mazspējas pacientiem

Sirds mazspēja ir viena no biežākajām hroniskajām saslimšanām, kas būtiski ietekmē cilvēku dzīves kvalitāti un nereti noved pie atkārtotām hospitalizācijām. Lai pārbaudītu, vai cieša, strukturēta ambulatorā uzraudzība var uzlabot pacientu pašsajūtu un samazināt saasinājumus, Profesora Skrides Sirds klīnikā tika īstenots pilotprojekts. Tā ietvaros deviņi pacienti ar sirds mazspēju trīs mēnešus tika regulāri uzraudzīti un konsultēti bez maksas. Projekta gaitu un secinājumus komentē klīnikas galvenais ārsts, kardiologs, profesors Ainārs Rudzītis un klīnikas galvenā māsa, projekta koordinatore Dace Kancāne.

Profesors Ainārs Rudzītis norāda, ka klīniskajā praksē sirds mazspējas pacientu aprūpe joprojām ir viens no lielākajiem izaicinājumiem ilgtermiņā, jo slimības gaita bieži ir viļņveidīga un saistīta ar atkārtotiem saasinājumiem, kas nereti noslēdzas ar hospitalizāciju pāragru nāvi. Pacienti slimnīcā nonāk ar slimības saasinājumiem jeb dekompensācijas epizodēm, kas būtiski pasliktina gan veselības stāvokli, gan dzīves kvalitāti. Šīs atkārtotās nonākšanas stacionārā bieži nav saistītas ar ārstēšanas nepieejamību, bet gan ar nepietiekamu ambulatoro pēctecību – trūkst regulāras uzraudzības, savlaicīgas terapijas korekcijas un strukturēta plāna pacienta turpmākajai aprūpei pēc izrakstīšanās no slimnīcas. “Slimnīcā mēs varam augstā līmenī diagnosticēt saslimšanu, stabilizēt pacienta stāvokli un uzsākt mērķtiecīgu terapiju, taču ārpus stacionāra bieži pietrūkst sistēmiskas pēctecības. Pacienti ne vienmēr zina, kad un pie kura speciālista vērsties, kā arī realitātē saskaras ar rindām un grūtībām savlaicīgi tikt uz atkārtotām vizītēm. Sirds mazspējas gadījumā pat viena vai divas nedēļas var būt izšķirošas, lai laikus koriģētu terapiju un novērstu stāvokļa pasliktināšanos,” skaidro profesors Rudzītis.

Viņš uzsver, ka sirds mazspēja nav viena konkrēta diagnoze, bet gan klīnisks sindroms – dažādu sirds un asinsvadu slimību, kā arī citu orgānu sistēmu (piemēram, nieru) patoloģiju kopēju seku izpausme. To var izraisīt pārciests miokarda infarkts, ilgstoši neārstēts vai nepietiekami kontrolēts paaugstināts asinsspiediens, sirds vārstuļu slimības un citi kardiovaskulāri riska faktori (cukura diabēts, smēķēšana, pārmērīga alkohola lietošana), kā arī ģenētiskas vai retas sirds muskuļa slimības jeb kardiomiopātijas. Bez mērķtiecīgas un regulāri pielāgotas ārstēšanas sirds mazspēja progresē, un piecu gadu laikā mirstība sasniedz vismaz 50%. Turklāt, mirstība no sirds mazspējas nereti ir augstāka nekā no atsevišķām onkoloģiskām saslimšanām, kas sabiedrībā tradicionāli tiek uztvertas kā īpaši dzīvībai bīstamas.

Ņemot vērā slimības hronisko un progresējošo raksturu, agrīna diagnostika, regulāra ambulatora uzraudzība un savlaicīga terapijas pielāgošana ir kritiski nozīmīgi faktori, kas var samazināt hospitalizāciju biežumu, uzlabot pacientu dzīves kvalitāti un paildzināt dzīves ilgumu. Tieši šī iemesla dēļ tika uzsākts pilotprojekts, lai praksē pārbaudītu, vai strukturēta, cieša speciālistu komandas iesaiste ambulatorajā posmā spēj būtiski uzlabot sirds mazspējas pacientu aprūpes kvalitāti un klīniskos iznākumus.

KĀ NOTIKA UZRAUDZĪBA PILOTPROJEKTA LAIKĀ?

Pilotprojekta laikā Profesora Skrides Sirds klīnikā tika izveidots strukturēts, uz pacientu vērsts ambulatorās aprūpes modelis sirds mazspējas pacientiem. Tā ietvaros deviņi pacienti ar hronisku sirds mazspēju trīs mēnešu garumā tika regulāri uzraudzīti un konsultēti bez maksas. Projektā piedalījās pacienti vecumā no 40 līdz 94 gadiem (divas sievietes un septiņi vīrieši), pārstāvot plašu vecuma spektru un dažādas slimības smaguma pakāpes.

Pēc izrakstīšanās no stacionāra pacientiem tika nodrošinātas plānveida vizītes pie kardiologa, kuru laikā tika veikta padziļināta klīniskā izvērtēšana, tostarp ehokardiogrāfija, laboratoriskie izmeklējumi un medikamentozās terapijas izvērtējums atbilstoši starptautiskajām vadlīnijām. Balstoties uz iegūtajiem datiem, terapija tika individualizēta un, ja nepieciešams, pakāpeniski pielāgota, ņemot vērā pacienta klīnisko stāvokli, blakusslimības un zāļu panesamību.

Būtiska projekta sastāvdaļa bija regulāras uzraudzības vizītes pie māsas. To laikā tika kontrolēts asinsspiediens, pulss, ķermeņa masa, tūsku esamība, izvērtēta pacienta pašsajūta, līdzestība medikamentozajai terapijai un ieteikumu ievērošana ikdienā. Māsas aktīvi iesaistījās pacientu izglītošanā – skaidroja slimības būtību, medikamentu nozīmi, dzīvesveida rekomendācijas, kā arī palīdzēja pacientiem laikus atpazīt brīdinājuma simptomus, kas var liecināt par stāvokļa pasliktināšanos.

Projekta stūrakmens bija skaidri strukturēts aprūpes plāns – katram pacientam bija zināms konkrēts nākamās vizītes laiks un mērķis, kā arī rīcības algoritms situācijās, kad parādās jauni vai pastiprinās esošie simptomi. Tas būtiski atšķiras no ierastās prakses ārpus pilotprojekta, kur bieži vien atkārtota vizīte tiek rekomendēta, bet pacientam nav nodrošināta sistemātiska pēctecība. “Ikdienā ārpus projekta šāda struktūra bieži izpaliek – pacientam tiek ieteikta atkārtota vizīte, bet realitātē uz to ne vienmēr izdodas tikt laikus. Sirds mazspējas gadījumā savlaicīga vizīte klātienē, vispārējā stāvokļa objektīva izvērtēšana un terapijas korekcija var būt izšķiroša, lai novērstu slimības gaitas pasliktināšanos un atkārtotu nonākšanu slimnīcā,” uzsver profesors Ainārs Rudzītis.

REZULTĀTI UN IEGUVUMI PACIENTIEM

Klīnikas galvenā māsa Dace Kancāne norāda, ka pilotprojekta laikā bija vērojamas būtiskas pozitīvas izmaiņas pacientu līdzestībā ārstēšanai un iesaistē savas veselības aprūpē. Regulāras uzraudzības vizītes un ciešs kontakts ar medicīnas personālu veicināja disciplinētāku medikamentu lietošanu, lielāku motivāciju ievērot ārstu ieteikumus, kā arī apzinātākas dzīvesveida izmaiņas ikdienā – piemēram, fizisko aktivitāšu pielāgošanu, uztura paradumu uzlabošanu un savlaicīgu reakciju uz pašsajūtas izmaiņām. Vienlaikus pieauga pacientu izpratne par savas slimības būtību, tās iespējamo progresēšanu un faktoriem, kas var veicināt saasinājumus.

Jau pēc dažām nedēļām tika novērota klīnisko rādītāju stabilizēšanās un subjektīvās pašsajūtas uzlabošanās. Pacienti ziņoja par lielāku fizisko izturību ikdienas aktivitātēs, mazāku nogurumu un elpas trūkumu, kā arī labāku miega kvalitāti. “Kāds pacients atzina, ka uzlabojusies miega kvalitāte, cits – ka beidzot var uzkāpt uz trešo stāvu bez izteiktas aizdusas, vēl cits – ka pēc medikamentozās terapijas pielāgošanas vairs necieta no galvas reiboņiem,” stāsta Dace Kancāne, uzsverot, ka šādas, šķietami nelielas izmaiņas pacientiem būtiski uzlabo dzīves kvalitāti un pašapziņu.

Īpaši nozīmīgs projekta rezultāts bija tas, ka trīs mēnešu uzraudzības periodā dalībniekiem netika novērotas atkārtotas stacionēšanās epizodes. Ņemot vērā, ka katra hospitalizācija sirds mazspējas pacientiem ir saistīta ar paaugstinātu mirstības risku un funkcionālā stāvokļa pasliktināšanos, šis rādītājs ir klīniski būtisks. Tas apliecina, ka savlaicīga, strukturēta ambulatorā uzraudzība var palīdzēt laikus identificēt stāvokļa pasliktināšanās pazīmes un veikt nepieciešamās terapijas korekcijas, novēršot smagākas komplikācijas.

Dace Kancāne skaidro: “Pacienti augstu novērtēja regulāro kontaktu ar speciālistiem, iespēju ātri saņemt konsultāciju un sajūtu, ka viņu veselības stāvoklis tiek sistemātiski uzraudzīts. Šī “drošības tīkla” sajūta mazināja trauksmi par slimības gaitu, vienlaikus kalpojot kā papildu motivācija turpināt ārstēšanos un aktīvi iesaistīties savas veselības aprūpē.” Gan pacientu subjektīvā pieredze, gan klīniskie novērojumi liecina, ka šāds aprūpes modelis var būt efektīvs instruments hroniskas sirds mazspējas pacientu ilgtermiņa iznākumu uzlabošanā.

PACIENTU PIEREDZES STĀSTI

Daigas pieredze

Mana pieredze ar sirds veselības problēmām sākās nemanāmi – ar sirdsklauvēm, nogurumu un reiboņiem, kas sākumā tika norakstīti uz stresu. Tajā brīdī pat neapzinājos, ka tie var būt signāli par nopietnāku sirds ritma traucējumu. Pagājušā gada maijā, obligātajās veselības pārbaudēs, pirmo reizi atklāja mirdzaritmiju. Vēlāk sekoja arī sirds mazspējas diagnoze.

Tā kā saslimšana tika atklāta salīdzinoši agrā vecumā, mani uzrunāja piedalīties Profesora Skrides Sirds klīnikas pilotprojektā. Tas izrādījās ļoti svarīgs pagrieziena punkts manā atveseļošanās ceļā. Jau no pirmajām vizītēm jutu, ka pieeja ir rūpīga, mērķtiecīga un vērsta uz mani kā cilvēku, ne tikai kā pacientu. Tiku nosūtīta pie kardiologa, vēlāk – pie aritmologa. Projekta laikā man regulāri veica asins analīzes, ehokardiogrāfiju, tika rūpīgi izvērtēta un pakāpeniski pielāgota medikamentu terapija atbilstoši manam stāvoklim.

Pirms ārstēšanas uzsākšanas ikdiena bija pilna ar bailēm. Bija brīži, kad baidījos doties ārpus mājas vai uz pasākumiem, jo nezināju, kā jutīšos. Šobrīd situācija ir būtiski mainījusies – sirds ritms ir stabilizējies un es varu bez piepūles uzkāpt pat uz piekto stāvu. Sajūta, ka dzīve atkal ir kļuvusi drošāka un prognozējamāka.

Šobrīd es skaidri apzinos savu atbildību – regulāri lietot nozīmētos medikamentus, sekot līdzi pašsajūtai, doties uz plānotajām pārbaudēm. Projekts man palīdzēja ne tikai uzlabot veselības rādītājus, bet arī mainīt attieksmi pret savu slimību – esmu kļuvusi daudz apzinīgāka un vērīgāka pret signāliem, ko dod mans ķermenis. Saprotu, ka hroniska sirds saslimšana nav kaut kas, ko var izārstēt, bet gan stāvoklis, ar kuru jāiemācās dzīvot, sadarbojoties ar speciālistiem.

Mans galvenais novēlējums un ieteikums citiem – nevilcināties un neignorēt simptomus. Sirdsklauves, reiboņi vai elpas trūkums var nebūt stresa sekas, bet sirds mazspējas simptomi. Savlaicīga vēršanās pie ārsta un regulāra uzraudzība var izšķiroši mainīt slimības gaitu un dzīves kvalitāti.

Māra pieredze

Pilotprojektā, ko īstenoja Skrides Sirds klīnika, iestājos aptuveni piecus mēnešus pēc sirds mazspējas diagnostikas un saasinājuma ārstēšanās slimnīcā. Uzsākot dalību programmā, jau lietoju nozīmētos medikamentus un centos ievērot ārstu ieteikumus par dzīvesveidu. Kopumā jutos apmierinoši, tomēr bija bažas par to, kā slimība attīstīsies tālāk un kā noritēs atveseļošanās.

Man ļoti svarīgi šķita tas, ka ārstēšana netika uztverta kā vienreizējs pasākums, bet gan kā nepārtraukts process – ārsta uzraudzībā medikamenti tika pielāgoti, ņemot vērā izmeklējumu rezultātus un manu pašsajūtu.

Lielu atbalstu sniedza arī regulārās vizītes pie māsas – tajās tika sekots līdzi svaram, asinsspiedienam, pārrunāta ikdienas pašsajūta, sniegti praktiski padomi par kustību un uzturu. Tas palīdzēja man labāk saprast savu lomu ārstēšanā un būt apzinīgākam.

Programmas noslēgumā redzēju pozitīvas pārmaiņas veselības rādītājos, kas deva pārliecību, ka izvēlētais ārstēšanas ceļš ir pareizs. Arī pēc programmas beigām turpinu lietot nozīmētos medikamentus un ievērot ārsta ieteikumus. Šobrīd savu pašsajūtu kopumā vērtēju kā labu.

Esmu pateicīgs ārstiem, māsām un visai komandai par profesionālo un ieinteresēto attieksmi, kā arī par to, ka šāda programma pacientiem tika nodrošināta bez maksas. Ceru, ka līdzīgas iniciatīvas tiks attīstītas arī turpmāk, jo tās sniedz reālu ieguvumu gan pacientiem, gan veselības aprūpes sistēmai kopumā.

Ārstniecības iestādes kods: 001000228